Nodomāju apkopot šajā rakstā to informāciju, ko katram no mums vajadzētu zināt par savu smadzeņnu darbību, lai nenodarītu sev pāri un lai justos labi, pat tad, kad apkārt viss brūk un gāžas.

Kad mēs esam norūpējušies, uztraukti vai stresa pārņemti, smadzenēs paaugstinās beta viļņu aktivitāte un pastiprināti sāk izdalīties „stresa hormons” kortizols, kas nodara lielu postu veselībai un labsajūtai. Un vēl, aizvien vairāk palielinoties kortizola līmenim, palielinās arī stress, cilvēks kļūst neaizsargātāks un samazinās spēja atslābināties, skaidri domāt un koncentrēties!

Pārmērīgi liels stress izraisa galvassāpes, cilvēks kļūst viegli aizkaitināms, izjūt sasprindzinājumu un var ciest no bezmiega. Dažreiz sākas panikas lēkmes, pārņem bailes un raizes, ir nepieciešamība palikt vienam, iespējams, ka sākas depresija, pārņem dusmas, rodas ēšanas problēmas, cilvēks pastāvīgi jūtas noguris, nomocījies un nomākts.

Situācijā, kas izraisa satraukumu – gatavību „cīnīties vai bēgt”, dažu sekunžu laikā amigdala (traumu centrs vidussmadzenēs) „iedarbina” galveno trauksmes signālu. Virsnieru dziedzeris nekavējoties sāk izdalīt adrenalīnu un stresa hormonus. Mazāk svarīgie organisma fizioloģiskie procesi pārstāj funkcionēt. Apstājas gremošanas procesi, āda atdziest un asins plūsma tiek novirzīta no iekšējiem orgāniem un mazajiem muskuļiem uz lielajiem ārējiem muskuļiem, lai ārkārtas situācijā nodrošinātu to gatavību rīkoties (cīnīties, bēgt, sastingt). Paātrinās elpošana, tā kļūst seklāka, sirds dauzās, strauji ceļas asinsspiediens, tādējādi ķermenis tiek apgādāts ar skābekli, tai pat laikā aknas izdala glikozi, palielinot enerģijas krājumus. Pilnīgi viss ķermenis pēkšņi nonāk paaugstinātas trauksmes stāvoklī – tas ir gatavs „cīnīties vai bēgt”.

Ko īsti nozīmē „cīnīties vai bēgt”?

Stāvoklis „cīnīties vai bēgt” ir fizioloģisku (ķermeņa) un psiholoģisku (prāta un emociju) izmaiņu kopums situācijā, kad cilvēks jūtas apdraudēts un viņam ir jāizvērtē, kā konkrētajā situāciju labāk rīkoties.

Ja kaut kas ir izraisījis stāvokli „cīnīties vai bēgt”, neapzināti ķermenī un prātā notiek virkne pārmaiņu, ieskaitot šādas -
paātrinās pulss;
paaugstinās adrenalīna līmenis (tas var izpausties kā drebēšana, nelabums vai trauksmes stāvoklis);
mainās asins plūsmas virziens no smadzenēm un iekšējiem orgāniem uz ķermeņa perifēriju;
paaugstinās stresa hormona kortizola koncentrācija asinīs, kas izraisa paaugstinātu trauksmes stāvokli. Ir iedarbojusies iekšējā trauksmes signalizācija, taču cilvēks pats to nedzird!

„Cīnīties vai bēgt” stāvoklī cilvēka ķermenis nedrīkst atrasties nepārtraukti, tas paredzēts tikai ārkārtas situācijām!

Mūsdienās dzīves ritms aizvien biežāk liek mums izjust šo stāvokli, diemžēl tas nenāk par labu mūsu veselībai un labsajūtai.

Šajā stāvoklī uztvere, kā arī citas ar domāšanu saistītās funkcijas (tostarp, spēja pieņemt lēmumus, spriestspēja un attieksme pret apkārtējiem) ir kavētas. Šāda atbildes reakcija ir neticami lietderīga un tā patiešām var glābt dzīvību.

Taču ar šādu sava ķermeņa reakciju mēs sastopamies ikdienā. To var izraisīt spriedze darba vietā, sastrēgumi, bailes par nākotni vai kāda pagātnes notikuma pārdzīvošana, pārmaiņas ģimenē, mācību slodze skolā un citas situācijas, kas nemaz neapdraud mūsu dzīvību.

Visu sarežģī tas, ka mūsu ķermenim šādā situācijā ir nepieciešamība reāli cīnīties vai bēgt, lai visas šī stāvokļa izraisītās neiroķīmiskās reakcijas tiktu izmantotas.

Atrasties šajā „cīnīties vai bēgt” stāvoklī un neizmantot to cīņai vai bēgšanai ir ļoti kaitīgi, un tas arī ir izskaidrojums tam, kāpēc mēdz teikt, ka stress „nogalina”.

Lielāko dienas daļu mums vajadzētu atrasties pretējā – relaksētā stāvoklī (Relaxation Response). Tas mūs atbrīvo no „cīnīties vai bēgt” stāvokļa. Pētījumi rāda, ka neiroloģiskā atgriezeniskās saites metode (Neurofeedback) līdzsvaro smadzeņu alfa un theta viļņu aktivitāti, normalizē sirdsdarbību un asinsspiedienu, tās ietekmē atslābinās muskuļi un atjaunojas skābekļa pieplūde smadzenēm. Lai arī tas izklausās neticami, bet smadzenes ir plastiskas (spējīgas pielāgoties), un tās atcerēsies, kā nonākt šajā stāvoklī, un turpmāk, ņemot vērā šo pieredzi, smadzeņu atbildes reakcija mainīsies. Tas nozīmē to, ka smadzenes ir iespējams trenēt, palielinot to sagatavotību.

Daudzi zinātnieki ir atzinuši, ka šī relaksētā reakcija ļauj sasniegt ļoti augstus rezultātus mācībās, īpaši rosina radošās spējas, tā ir dziedinoša un nodrošina panākumus dzīvē.

„Relaksēts stāvoklis ir psihes dinamiskas atpūtas stāvoklis, kas maina stresa izraisītās psihiskās un emocionālās reakcijas,” apgalvo Benson-Henry Institute bijušais direktors un Hārvarda Medicīnas skolas Prāta un ķermeņa medicīnas institūta asociētais medicīnas profesors Herberts Bensons (Herbert Benson).

Dr.Bensons beidzis Veslejanas Universitāti un Hārvarda Medicīnas skolu un ir vairāk nekā 180 zinātnisko publikāciju un 11 grāmatu autors vai līdzautors.

RigaBrain neiroloģiskā atgriezeniskās saites tehnoloģija signalizē smadzenēm katru reizi, kad tās uz reakcijas „cīnies vai bēdz” neizmantošanu reaģē ar negatīvu stāvokli, „iedarbinot” relaksēšanās reakciju un „atgriežot” smadzenes reālajos apstākļos. Tā kā smadzenes ir pielāgoties spējīgas (neiroplastiskas), tās pārkārtojas un turpmāk stresa situācijās darbojas produktīvāk, palīdzot reaģēt uz stresu efektīvāk, tādējādi mums ir iespēja kļūt laimīgākiem, veselākiem un baudīt dzīvi.

Un tieši tas ir tas, ko es redzu ikdienas darbā un kas man sagādā milzīgu gandarījumu.